„ ..taču ko es zināju par viņu vārdos neizteiktajām un neizteicamajām vēlmēm, par atmiņām, kas nav pavēstījamas vārdiem kā saistoši notikumi, bet reizumis tikai plaiksnās apziņas dziļumos kā rūsa vai kāvi; ko es zināju par viņu apjaustajām un neapjaustajām tieksmēm, un vai traģiskais man dažkārt nelikās smieklīgs gluži vienkārši tādēļ, ka neskāra un nesāpināja, neievainoja un neiedragāja manu personu, manu dvēseli un neko nemaksāja man ? vai zinātniski tehniskā revolūcija nepārsteidza mani daudz lielākā mērā par brīnumaināko veidojumu, kādu vien pazinusi un pazīst daba un vēsture,- cilvēka dvēseli ? jā..... ko gan mēs zinām par zemdegām, kas gruzd citos cilvēkos?” /r.ezera, „zemdegas” /
